Kad Tevi iemāca dzīvot citādāk

Mums katram ir dota tikai viena iespēja dzīvot, tādēļ to maksimāli arī cenšamies izmantot, taču dzīve sākumā šķiet tik gara… Ja bērnībā pieaugušie virs 30 man šķita jau veci, tad tagad šķiet, ka no 30 tikai tā īstā dzīve ir sākusies un tikai tagad es esmu iemācījusies to dzīvot tā pa īstam, to dzīvot citādāk, nekā to darīju manus pirmos 30 gadus.

Pirms četriem gadiem tieši skaistajā un saulainajā maija mēnesī mana ģimenes ārste mani nosūtīja pie onkologa un noteica: ”Es ļoti ceru, ka tas nav nekas ļauns, bet pārbaudīt vajag…” Līdz šim par melanomu vispār nebiju neko dzirdējusi, nezināju, ka dzimumzīmes mēdz būt arī „sliktas”. Gaidot onkologa konsultāciju internetu biju „pārrakusi” krustām šķērsām meklējot atbildes uz to, kas ir melanoma, kādēļ man ir nosūtījums pie onkologa. Tā es šajās bailēs dzīvoju kādas 2 nedēļas. Paveicās, jo rindā nebija jāstāv mēnešiem. Pēc vizītes, onkoloģe nozīmēja uz operāciju, bet neesot vēl 100% zināms, vai šī dzimumzīme ir ļaundabīga, vai labdabīga. Operācija man bija jau maija beigās. Kāja sāpēja nežēlīgi, jo dzimumzīme bija jānoņem pēc iespējas dziļāk, līdz pat kaula plēvei. Tagad kāju rotā liela rēta.

Šī gaidīšana pēc operācijas bija vēl mokošāka. Man bija jāpiezvana pēc divām nedēļām un jāpajautā par analīžu rezultātiem. Piezvanīju un tur otrā galā kādu brīdi bija klusums un tad: ”Jums jāatbrauc uz slimnīcu saņemt analīžu rezultātus.” Jau tad man bija skaidrs, ka tas nekas labs nav. Un tā arī bija, man diagnozticēja melanomu 1.stadijā… Braucu mājās un raudāju, man bija grūti ar kādu par to runāt, izstāstīju tikai trim cilvēkiem – mazajam brālim, draudzenei un vīram. Pārējiem teicu, ka rezultāti bija labi. Tajā brīdī man bija kauns, ka man ir vēzis.

Es raudāju no rīta līdz vakaram, jo domāju, ka drīz miršu. Man bija bail par saviem bērniem, kurš viņus audzinās. Es lūdzu Dievam laiku, lai viņš man dod laiku izaudzināt bērnus. Es slīgu depresijā visu vasaru, jo gaidīju savu pēdējo stundiņu, bet kādā brīdī es saņēmos un sapratu, ka es nemirstu – mati man neizkrīt, nav apstarošanas, jo izmantoju viroterapijas kursu, kā arī ar katru mēnesi analīžu rezultāti uzlabojās un metastāzes nekur neparādījās.

Es sapurinājos un saņēmos, es jutu, ka Tur Augšā mani vēl nevajag, ka šeit uz zemes man vēl jāpaveic kas svarīgs. Es sāku katru lietu un vietu sajust citādāk, dzīvot citādāk, mērķtiecīgāk, nevis – šodien atļaušos to neizdarīt, jo ir taču rītdiena… Es nezinu, kad man šīs rītdienas vairs nebūs.
Pēc viroterapijas kursa man piedzima mazākā meitiņa, lai arī ārsti par to bija ļoti satraukti. Es riskēju un viņi man ļāva riskēt. Nu viņai rudenī būs jau 3 gadiņi. Pa šiem četriem gadiem esmu apprecējusies, jo pirms diagnozes viena audzināju savus divus bērnus, tieši pēc šīs diagnozes arī mēs iegādājāmies savu māju upes krastā. Tieši vēzis man lika darīt to, kas man patīk un no sirds, esmu atvērusi savu veikaliņu ar skaistām mazuļu lietiņām, pašiem mums ir arī sava apģērbu un aksesuāru līnija „Ar Latviju sirdī”. Es uz darbu braucu ar prieku, es daru to, kas man patīk un redzu savus bērnus uzaugam.

Es netiecos pēc neaizsniedzamā un netiecos pēc tā, kas ir citiem. Es tiecos pēc miera un labsajūtas sirdī un tieši to diagnoze „vēzis” man arī iemācīja, iemācīja dzīvi tvert citādāk, pilvērtīgāk un produktīvāk. Ja kādreiz es bļāvu un uzdevu neskaitāmos „kāpēc”, kāpēc tieši ar mani, es taču esmu tik jauna, man ir bērni, kādēļ tos, kuri zog, nogalina, šnaucas, špricējas, dzer, nekas tāds neskar, bet mani gan? Tagad es saku paldies par šo dzīves pavērsienu, jo tieši tad es sāku dzīvot citādāk un tā, kā man patīk, gūstot no tā gandarījumu. Es ļoti ceru, ka vēl kādu brīdi Viņš mani šeit paturēs un ļaus paveikt daudz ko, jo plāni mani galvā ir lieli un ceru, ka domas ar To, kas ir augšā mums šajā jomā saskan.

Kas neriskē, tas…