Starptautiskās Melanomas dienas ietvaros vēlos vēlreiz izstāstīt pasaulei savu stāstu.
Mans stāsts ir par gara spēku. Par to, ka nekad nedrīkst padoties. Par izeju no šķietamas bezizejas. Par organisma un mūsdienu medicīnas iespējām. Un galu galā par tiesībām uz dzīvību.

Mans stāsts domāts tiem, kam liktenis vēlējis to pašu ceļu, kas bija nolikts arī man. Es vēlos, lai mans stāsts palīdz cilvēkiem saņemt visu savu gribu un uzvarēt. Bet, lai uzvarētu, ir vajadzīga ticība. Ir muļķīgi domāt, ka slimais pats var uzvarēt vēzi. Pašam organismam tas nav pa spēkam, ja jau reiz tas ir noticis un šūnas ir burtiski sajukušas prātā. Bet ir preparāts, kas var palīdzēt imūnsistēmai atgūties un tikt galā. Tikai žēl, ka par to zina ļoti maz cilvēku. Šobrīd ir pieejams liels daudzums informācijas, dažādu metožu, kā uzvarēt vēzi, kā izārstēt slimo. Bet vai tā patiešām ir? Kas reāli strādā un kas var palīdzēt?
Saskaroties ar vēzi un atrodoties uz dzīvības un nāves robežas, visi drudžaini sāk meklēt glābiņu, mēģina dažādas metodes, bet uzvarētāji šajā cīņā ir vien nedaudzi… Un es esmu viena no tiem… Man paveicās. Un es ļoti gribu palīdzēt citiem. Dalīties ar savu pieredzi, jo tā izrādījās pozitīva.
Kad viss sākās, es īsti nesapratu, kas notiek un kas man būtu jādara. Tas bija negaidīti un biedējoši… Es vienkārši nebiju tam gatava. Tolaik man bija 40. Tas bija ļoti sarežģīts laiks, manas dzīves melnā josla — visas bēdas un nelaimes burtiski gāzās pār manu galvu. Es netiku galā ar situāciju un ilgu laiku biju stresa stāvoklī, depresijā. Viss bija ļoti slikti — es pēkšņi zaudēju tēvu un mūsu uzņēmumu, tikai brīnums glāba manu mammu… Man tas viss bija īsta katastrofa… Bet es vienmēr biju bijusi veselīga un labā fiziskajā formā. Kad esi jauns un vesels — viss liekas pašsaprotami, tu par to nemaz neaizdomājies un nepiešķir tam lielu vērtību. Saprašana nāk tikai tad, kad to zaudē.

Tieši veselība izrādās pats galvenais, to ir tik viegli zaudēt, bet ne vienmēr to var atjaunot vai nopirkt. Kad imūnsistēma ir apspiesta, tā nespēj darboties. Tas notika arī manā gadījumā. Traumēta dzimumzīme negaidīti pārvērtās melanomā :(((. Un, kamēr es vēl tam nepievērsu uzmanību un nesapratu, kas notiek, tas viss nonāca līdz 4. stadijai…
Diagnoze bija gluži kā nāves spriedums — muguras ādas melanoma ar metastāzēm limfmezglos un aknās… Mani operēja, izrakstīja paliatīvo ķīmijterapiju un palaida mājās nomirt. Tolaik ārsti man deva pusgadu. Maksimums — vēl gadu, kurā audzējam manī dzīvot. Man negribējās tam ticēt… Nestāstīšu sīkumos, bet sākšu ar to, ka diagnozi man nepateica, analīžu rezultātus neatdeva, papildu analīzes nenorīkoja… Visiem viss jau tāpat bija skaidrs. Mana mīļā mamma bija gatava man atdot ne tikai savu aknu, viņa būtu atdevusi visus savus orgānus, viņa būtu gatava mirt manā vietā, bet nezināja, kā palīdzēt…
Paziņas ieteica sakārtot visas lietas, parūpēties par bērniem, atrast aizbildņus… Par ārstēšanu — nu, Jūs jau saprotat… Tāda diagnoze, tādā stadijā — nekur visā pasaulē neārstē.

Bet es negribēju tam ticēt. Kāpēc? Es to izspriedu pati: ja reiz ir inde, ir arī pretinde. Vienkārši jābūt. Problēma slēpās tikai spējās paspēt to atrast. Tā kā man nebija, uz ko paļauties, atbildību nācās uzņemties pašai. Bet melanoma nedod laiku. Nav tiesību kļūdīties. Viss notiek ļoti, ļoti ātri… Kamēr biju to aptvērusi, ķīmijterapija sāka darboties. Tad vēl es ticēju saviem ārstiem, ka viņi patiešām, kā paši teica „darīs visu iespējamo”. Bet es nezināju, ka ķīmijterapijas norīkošana man ir paliatīva! Ka tā principā nemaz nevar ārstēt!! To dod slimajiem tad, kad atliek vairs tikai gaidīt, pašās pēdējās stadijās, lai kaut nedaudz atvieglotu ciešanas… Pēc tam — narkotiskā atsāpināšana un.. beigas…
Kad es to sapratu, metastāžu daudzums jau bija palielinājies par 30 % — gan skaita, gan izmēra ziņā… Un kaut gan jau pati biju sākusi meklēt un pētīt visu, kas saistīts ar melanomu, lai saprastu, kas ar mani notiek un ko darīt, — bija jau par vēlu.

Ķīmija, šī inde, darbojās. Analīžu rezultāti pasliktinājās. Dienas un naktis es pavadīju, meklējot internetā informāciju, sarakstoties ar pasaules vadošajām klīnikām, meklējot ārstu, kurš vēlētos izmēģināt vienu vai otru metodi, kas varētu dot rezultātus, braucu uz konsultācijām. Meklēju preparātu, kurš patiešām var ārstēt. Man bija pilnīgi vienalga, kas tas būtu. Kaut tikai būtu rezultāts! Es biju gatava operācijām, sarežģītām un traumatiskām manipulācijām, es biju gatava doties uz citu valsti, piedalīties klīniskajos pētījumos. Bet man bija jābūt drošai, ka ārstam ir pozitīva pieredze un ka piedāvātais preparāts patiešām var palīdzēt. Pat ja manas iespējas būtu viens pret miljons. Bet man atteica visi. Tādā stadijā ar tādu diagnozi par ārstēšanu nevarot būt ne runas… Var tikai uzlabot stāvokli un nedaudz paildzināt dzīvi… Bet mani tas neapmierināja. Turklāt šo preparātu cena bija nereāli augsta.

Un tad, gluži kā teikts Bībelē — klauvējiet, un Jums atvērs, lūdziet, un Jums tiks dots. Mana ticība mani izglāba. Pirmo reizi dzīvē es patiešām paļāvos uz Dievu. Un tad vienā mirklī pie manis atnāca tā pārliecība un miers. Kā šodien atceros to sajūtu. Tas Kungs bija sadzirdējis manas lūgšanas! Pat ne īsti manas. Bet manas jaunākās meitas, kurai tobrīd bija vien 8 gadi. Viņa vienīgā bija mans atbalsts, viņa vienīgā man palīdzēja. Tad gluži negaidīti un tur, kur pat nemeklēju, atradu to, ko man vajadzēja. Tobrīd es nevarēju atrast nekādu pozitīvu pieredzi, nevienu ārstu, kurš man varētu kaut ko ieteikt. Bet es pati zināju jau tik daudz, ka varētu aizstāvēt disertāciju. Un daudz ko sapratu ne sliktāk par ārstiem. Tāpēc tad, kad uzgāju informāciju par līdz šim nedzirdētu viroterapiju un kaut kādu Rīgas vīrusu Latvijas Viroterapijas centrā, tas bija gluži kā Eurēka! Es to atradu! Es burtiski apriju visu informāciju, ko atradu centra mājaslapā, un skaidri zināju, ka tas ir tas, ko man vajag! Tas ir tas, kas man palīdzēs! Mana mamma un vecākā meita gan nespēja priecāties kopā ar mani. Tas viss likās pārāk nereāli, lai būtu īsts, un viņām nebija pārliecības, ka tas varētu palīdzēt.

Stereotipi — tā ir visai nopietna lieta. Ja jau visā pasaulē saka, ka slimība nav ārstējama, tātad tā nav ārstējama… Mājās jau stāvēja kaudze visu iespējamo burciņu, nebija atteikts ne tradicionālajai, ne netradicionālajai medicīnai. Tolaik biju gatava dzert kaut indi, ja tikai tā varētu palīdzēt. Nudien, biju jau sapratusi, ka vecie paņēmieni ar ķīmijterapiju un staru terapiju nedarbojas. Melanoma pret šīm metodēm vienkārši bija imūna, un slimība progresēja aizvien ātrāk. Arī no zālēm kļuva tikai sliktāk. Arī tautas dziednieki baidījās no manis. Kaut gan viens ļoti slavens zintnieks man teica, ka viņš zinot — viss būšot labi. Bet strādāt ar mani viņš atteicās. Tas mani patiešām izsita no sliedēm. Bet Latvijas ārsti mani pieņēma!!! Tas bija kāds augstāks spēks. Viss notika ļoti ātri, viss gluži neticami salikās kopā kā liela puzle :). Man neteica, ka mani izārstēs, bet man norīkoja maksimāli pieļaujamo preparāta devu, sastādīja ārstēšanas plānu, un tad jau tikai atlika gaidīt organisma reakciju.

Un tad es saņēmu zāles. Tās bija man rokās, manās mājās. Trīs dienas nebiju kāpusi ārā no gultas — man nebija spēka… Nebija medmāsas, kas būtu piekritusi injicēt nezināmo preparātu slimniecei ar tādu diagnozi… Pilsētā ar gandrīz miljons iedzīvotājiem es trīs dienas meklēju cilvēku, kurš gluži vienkārši varētu man iedurt adatu! Pati durt es nepratu, ar medicīnu īsti nebiju saistīta. Bet kuram katram arī nevarēju uzticēties. Preparāts bija dzīvības vērts. Un tad es otro reizi visā šajā laikā raudāju. Pirmo reizi tas bija tad, kad saņēmu Rīgas vīrusu. Tas bija no laimes. Otru reizi — kad tas man bija jau trīs dienas, bet nebija neviena, kurš to varētu injicēt.

Bet arī šo problēmu es atrisināju un uzsāku ārstēšanos. Pēc trim dienām, pēc pirmajām trim injekcijām jutu, ka Rīgas vīruss mani ātri vien savāc kopā, es piecēlos un staigāju! Es jau vairs nedomāju par slimību, par diagnozi. Es pilnībā abstrahējos no situācijas. Jutu, kā preparāts strādā, un zināju, ka tas man palīdzēs. Es meklēju zāles — un biju tās atradusi.

Ārstiem bija bagātīga pieredze pacientu ārstēšanā ar šādu metodi. Kā izrādījās, viņi ir pasaulē labākie speciālisti! Un kaut arī neviens, kam par to stāstīju, par to nezināja un pat dzirdējuši nebija, un neticēja tādai iespējai — man viss bija vienalga. Galvenais, es pati ticēju saviem ārstiem, ticēju, ka preparāts spēj ārstēt, un organisms reaģēja atsaucīgi!

Tas bija pārsteidzoši, bet reakcija bija jūtama burtiski uzreiz! Kaut gan patiesībā imūnsistēmu iedarbināt no jauna ir ļoti sarežģīti, nav viegli palīdzēt organismam pašam atrast bojātās šūnas, pretoties slimībai. Turklāt iepriekšējā nepareizā ārstēšana bija paātrinājusi slimības progresu. Mani cirkšņu limfmezgli bija kā lieli kauliņi, tikpat cieti un burtiski izspiedušies uz āru. Kaut gan mans svars ir tikai 50 kg — esmu maza :), manas aknas bija pilnas ar metastāzēm kā zvaigžņota nakts. To skaits sasniedza 200! Tas nebija prātam aptverams. Es negribēju par to pat domāt. Es par to nerunāju ne ar vienu, izņemot ārstus. Viņi un mani palīgi visu laiku sazinājās, kontrolēja ārstēšanas gaitu, uzraudzīja analīžu rezultātus, mainīja ārstēšanas plānus. Bet, kad sākām saņemt pirmos rezultātus, pat viņi tam īsti neticēja! Neiespējamais — iespējams! Pateicoties viņiem, pateicoties viroterapijai, pateicoties visiem, kuri dalījās manā liktenī. Kāds augstāks spēks man bija sūtījis eņģeli, kurš mani izglāba un dāvāja otru dzīvību.

Mans stāvoklis uzlabojās, metastāzes samazinājās gan skaita, gan izmēra ziņā. Un pēc pusgada no tām jau bija palikusi vairs tikai ceturtā daļa! Neviens neticēja notiekošajam. Bet tobrīd es jau klāstīju savu stāstu visai pasaulei. Bija daudz skeptiķu, gan pacientu un viņu radinieku vidū, gan starp ārstiem. Bija daudz runu par to, vai patiešām tāda bija mana diagnoze un vai patiešām tie ir manu analīžu rezultāti. Bet es tam nepievērsu uzmanību. Es gribēju palīdzēt citiem, jo lieliski sapratu savu ceļu un to, ka izglābos tikai pateicoties brīnumam, ielēcu aizejošā vilciena pēdējā vagonā ar nosaukumu „Dzīve”. Tie, kas patiešām klausīsies — sadzirdēs.

Redzēju, kā man visapkārt mirst cilvēki. Jauni, vakar vēl veseli… Cik muļķīgi viss notiek, no nekā, uz līdzenas vietas. Vakar vēl tikai dzimumzīmīte, tāds nieks. Bet šodien jau tā ir melanoma. Kā un kāpēc? Cik gan ātri progresē vēzis, kā gan cilvēki nepaspēj pat aptvert, kas notiek… Kā cenšas rast glābiņu, bet tas neizdodas. Kā cieš pacienti no slimībām un nekam nederīgām manipulācijām, neskaitāmām operācijām. Kā radinieki atdod pēdējo naudu, reizēm pat savus orgānus, un tik un tā zaudē savus tuvos. Kā no sākuma stadijas „noārstē” līdz pat pēdējai. Esmu lasījusi forumus, klausījusies, sarunājusies. Katru dienu līdz nakts vidum esmu pavadījusi, meklējot informāciju internetā un apraudot kārtējo saslimušo. Esmu centusies paspēt palīdzēt vismaz kādam glābt dzīvību. Bet diemžēl cilvēki sāk domāt un analizēt tikai tad, kad nedarīt neko vairs nedrīkst.

Rīgas vīruss nav nekāda panaceja. Nemaz nav tādas „burvju zelta tabletītes”, kuru iedzerot uzreiz un vienā mirklī atkal var kļūt jauns un vesels. Tas ir sarežģīts ceļš, tā ir pacienta, ārstu un preparāta kopīga cīņa. Bet tā strādā! Es pat iedomāties nespēju, ka tādas slimības ārstēšana varētu noritēt tik vienkārši un ērti un ka tā varētu būt tik viegli pieejama! Ka nenāksies gulēt slimnīcā. Ka varēšu palikt mājās un nodarboties ar savām lietām. Ka ar tādu diagnozi tik un tā var justies kā parasts cilvēks. Preparāts, kurš ir daudz efektīvāks par citiem, kuram nav analogu, kontrindikāciju, blakusefektu, kurš nekaitē organismam, bet gan atrod un nogalina tikai bojātās šūnas, kurš neļauj veidoties jaunām metastāzēm. Preparāts, kurš salīdzinājumā ar citiem maksā daudz mazāk, bet spēj daudz vairāk. Kāpēc neviens par to nezina? Kāpēc par to nerunā? Vienkārši tāpēc, ka lielākoties ķīmiski farmaceitiskā industrija ir bizness, labi noregulēts un milzīgus ienākumus nesošs bizness. Bet ārstiem trūkst intereses. Viņiem tā ir vai nu „alternatīva metode”, kaut kas līdzīgs tautas medicīnai, vai arī nākotnes nanotehnoloģija. Pat ja tas pastāv jau vairāk nekā pusi gadsimta un pat ja pacienti no vairāk nekā 50 valstīm jau saņem šādu terapiju. Tie ir veiksminieki, kuri paši ir spējuši atrast šo iespēju un laikus uzsākt ārstēšanos. Daudzi no viņiem līdzīgi man ir praktiski atgriezušies no tās saules. Tiesa, vairums cenšas aizmirst piedzīvoto kā baisu murgu. Aizmirst un nekad vairs neatcerēties. Nerunāt par to. Bet kā tad ar citiem? Mēs esam viņiem vajadzīgi. Ir vajadzīgi tādi piemēri, pozitīva pieredze. Ir vajadzīga informācija, ka ir iespējams izārstēt melanomu trešajā un pat ceturtajā stadijā. Ka ir iespējams atgriezties pie normālas, parastas dzīves. Ka šis preparāts nav kārtējā reklāma, bet gan īstenība. Un jo ātrāk ārstēšana ir sākta, jo lielākas ir izredzes. Ķīmija nogalina, un diemžēl jo vairāk ārstēšanas kursu saņem pacients, jo mazāk iespēju, ka viroterapija pēc tam spēs reanimēt imūnsistēmu. Man ir satriecoši ārsti! Viņi nedod veltas cerības, bet arī neatņem tās. Mums katram ir iespēja. Un viss ir atkarīgs tikai no mums pašiem.

Nolaist rokas un paļauties uz kaut ko nezināmu ir vienkārši. Paļauties uz radiniekiem vai draugiem, ka tie atradīs ārstu un ārstēšanas iespējas. Paļauties uz ārstu, kurš sola darīt „visu iespējamo”, bet vēlāk vienkārši noplāta rokas, sakot „tāda diagnoze, Jūs taču saprotat…” Tas viss nav prātam aptverams. Es nespēju uz to noskatīties, es nespēju to klausīties. Man atkal un atkal raksta ļoti daudz pacientu jau no 15 valstīm, viņi simtiem reižu pārcilā manu stāstu, konsultējas, mans piemērs viņiem ir ļoti svarīgs. Ja jau es varēju — ir iespēja, ka varēs arī viņi. Un es esmu laimīga, kad arī viņi gūst labus rezultātus! Veselību visiem un ticību!

Kristina par viņas motivāciju piedalīties “Kāp cīņai pret vēzi”:

Ja reiz ir tāda iespēja, vēlos visai pasaulei parādīt, kā var izskatīties pacienta dzīve, kuram ir šāda diagnoze un notiek aktīvs terapijas process. Lai beidzot visi saprastu, ka viroterapija patiesi ir ārstēšanas veids kas darbojas, nevis tikai īslaicīgs glābiņš! Ka šai ārstēšanai nav komplikāciju un blakusparādību, ka tas nav tikai īslaicīgs placebo.

Vēlos atbalstīt citus pacientus un ar savu piemēru parādīt, ka vēzis, konkrēti melanoma, nav nāves spriedums, bet diagnoze, kuru var un vajag ārstēt! Taču tas jādara laikus un pareizi! Vajag tieši ārstēt, nevis nogalināt imūnsistēmu ar nevajadzīgu ķīmiju un apstarošanu, neatstājot ne mazākās iespējas! Melanoma taču nepakļaujas tādām metodēm, turklāt tās tikai veicina slimības progresu un indē organismu.

Viroterapija man palīdzēja, atdeva man dzīvi. Es vēlos palīdzēt citiem pacientiem, izplatot informāciju par viroterapiju, metodiku, mūsdienu medicīnas iespējām.

Tā kā mans stāsts ir kā paraugs, un, diemžēl, ļoti maz pacientu vēlas runāt par savu slimību un ārstēšanu, tad es cenšos izmantot visas iespējas palīdzēt citiem atrast pareizo veidu, kā cīnīties, izmantot vismazāko iespēju izdzīvot.

Šis ir mans pirmais kāpiens. Nekad agrāk es neesmu kāpusi kalnos. Taču viroterapijas dēļ es to darīšu! Ļoti ceru, ka mums viss izdosies.