Hristina Jakovenko

Ja mana pieredze var Jums palīdzēt, rakstiet man: safely.ua@gmail.com

Viroterapija… Četrdesmit savas dzīves gadu laikā es nekad iepriekš šo vārdu nebiju dzirdējusi, patiesībā agrāk par medicīnu kā tādu nebiju pat interesējusies. Biju parasta jauna sieviete, strādāju, nodarbojos ar uzņēmējdarbību, audzināju bērnus. Bet, kad gluži kā sniegs uz galvas izskanēja diagnoze “muguras ādas melanoma” piedevām vēl 4. stadijā, tas bija gluži kā nāves spriedums.
Zeme pazuda man zem kājām, nekam vairs nebija nozīmes. Galvā bija tikai viena doma — man par katru cenu ir jādzīvo!!! Nevar būt, ka tās ir beigas!!! Iespēja ir vienmēr, iespējai ir jābūt! Un es sāku meklēt. Izpētīju visu populārzinātnisko medicīnas literatūru, pārlasīju visus forumus — es meklēju atbildi, man bija jāsaprot, kas ar mani notiek un ko var darīt lietas labā, kādi procesi notiek organismā un kas tos ietekmē. Man bija svarīga jebkāda pozitīva pieredze.
Taču prognoze nebija iepriecinoša — nekur visā pasaulē to neārstē… Man atteica vadošās klīnikas, kurās biju vērsusies, jo tādā stadijā par ārstēšanu nevarot būt ne runas… Bet kāpēc? Es biju gatava cīnīties, piekrist klīniskajiem izmēģinājumiem un jebkurām metodēm! Tobrīd es jau izjutu rezultātus paliatīvajai ķīmijterapijai, kuru biju pieņēmusi, vēl nesaprotot, kas notiek. Un tad es visu sapratu… Burtiski sajutu — es mirstu.
Man bija bail, patiešām bail! Biju veikusi nepieciešamos izmeklējumus, visu redzēju un sapratu. Bet negribēju pieņemt to un ticēt tam! Kaut kas tāds uz 21. gadsimta sliekšņa, augsto tehnoloģiju un visa pārējā laikmetā! Zinātnes progress reizēm iet tālāk par prāta robežām. Jā, un medicīna dara brīnumus! Vai patiešām nav preparāta, ārstu, kuri gribētu un varētu ārstēt? Iesākumam pietiktu pat tikai ar gribēšanu! Es meklēju, es spītīgi meklēju un nepadevos. Es pārcilāju dažādas metodikas vienu pēc otras un sapratu, ka tas nav tas. Bet laiks gāja… Kaut gan nē. Man tas bija apstājies.
Tāpēc, ka man bija izdevies visu saprast ļoti ātri. Citiem tam vajadzīgi gadi. Bet vēl dažiem mediķiem — pat visa dzīve. Kad es uzzināju par Rīgas vīrusu, uzreiz visu sapratu! Viss nostājās savās vietās. Lūk! Lūk, tas, ko tik dedzīgi biju meklējusi! Ar muguras smadzenēm jutu, ka šis ir tas preparāts, ko man vajag! Man to vajadzēja! Es zināju, ka tas man palīdzēs. Vienkārši nevar nepalīdzēt! Es neticēju savām acīm. Lūk, īstais — brīnumpreparāts, pat ne 21. gadsimta, es pat teiktu, 22. gadsimta! Kāpēc man par to nebija stāstījuši mūsu ārsti? Kāpēc neieteica kaut izmēģināt? Nekā labāka nebija, nav un nebūs, un nemaz nevar būt!

Tas bija vienkārši un ģeniāli! Biju gatava kaut uz vēdera līst, lai tikai to dabūtu. Kaut gan ārsti nebija noskaņoti tik optimistiski. Jā, Rīgas vīruss ārstē, tomēr tā nav nekāda panaceja… Tas nevar palīdzēt visiem vienmēr un jebkurā stadijā. Bet tas var ārstēt! Tas patiešām spēj ārstēt!!! Atceros pirmo reizi, kad paņēmu rokās nelielo pudelīti ar saldētu šķidrumu iekšā… un tā bija tik maz! Bet metastāžu man tobrīd jau bija ļoti daudz. Turēju to rokās un teicu, ka ticu tam, ka tas tiks galā un ka es palīdzēšu. Ka mēs kopā cīnīsimies un vēl paskatīsimies, kurš kuru. Attaisīt to bija tīrā laime! Kaut gan bailēs no nezināmā preparāta no tā bija atteikušies daudzi. Tobrīd, kad ķīmijterapija mani lēnām nogalināja un tikai paātrināja slimības progresu, Rīgas vīruss mani gluži vienkārši savāca un nostādīja uz kājām. Līdz tam jau biju kļuvusi bezspēcīga, burtiski gāzos nost no kājām, 3 dienas nebiju varējusi piecelties no gultas. Man pat vairs negribējās ne celties, ne ēst, ne kaut kur iet vai kaut ko darīt. Es gluži vienkārši gulēju. Ar tādu diagnozi tādā stadijā saņemt tādu ārstēšanu — pat necerēju!

Nespēju noticēt, ka viss ir tik vienkārši! Neviens nespēja. Ne medmāsas, kas dūra, ne tie, kuri par to zināja.
Bet man viss bija vienalga. Es ticēju, jo jutu, kā tas darbojas! Tas patiešām strādāja, ar katru reizi jutu aizvien labākus rezultātus. Preparāts bez blakusefektiem, kas nekaitē organismam un nenogalina imūnsistēmu. Tas atrod un iznīcina bojātās šūnas, un tad tiek izvadīts no organisma. Tā ir fantastiska ideja! Atrast un apmācīt vīrusu, kurš cilvēkam ir absolūti nekaitīgs, kurš atrodas veselu bērnu zarnās. Radīt preparātu, ar kuru būtībā var ārstēties katrs pats, atrodoties pat uz neapdzīvotas salas, tālu prom no saviem ārstiem. Nav jāārstējas slimnīcā, kur visapkārt valda bezcerība, mokas un nāve… Nav nepieciešamas bezgalīgas traumatiskas procedūras un operācijas… Es redzu, kā cilvēki mokās, ārstējoties ar ķīmijterapiju un staru terapiju, kā tos burtiski daļās sagraiza, likvidējot visvairāk cietušos audus, kā tie atjaunojas, lai pēc kāda laika viss atkārtotos no jauna. Un tā līdz brīdim, kad viss beidzas… Es redzu, kā kopā ar viņiem mokās viņu tuvie un mīļie — nav iespējams noraudzīties uz tādām mokām un nespēt palīdzēt. Un es nesaprotu, kā, zinot par šo preparātu, to var dēvēt par „alternatīvo” medicīnu vai vispār kaut kādām blēņām… Kad atnāk īstā izpratne, var jau būt par vēlu!

Diemžēl ķīmijterapija ir liels, labi veidots bizness, kas ienes milzīgu naudu… Bet pacienta dzīve — nieks vien ir, nekādas atbildības. Vienmēr var pateikt „tāda diagnoze”, tā nav ārstējama, ko gan jūs gribējāt!? Bet līdz tam ar gudru skatu un līdzjūtību teikt „mēs darīsim visu, kas mūsu spēkos…” Cilvēki! Ieslēdziet taču reiz smadzenes un neticiet tādiem ārstiem! Nevienu no tiem neinteresē jūsu ārstēšana! Vai viņi ir izrakstījuši saviem pacientiem šo preparātu? Vai vismaz ieteikuši kādam ārstēties atbilstoši šai metodei? Domāju, ka nē.

Slīkstošo glābšana ir pašu slīkstošo rokās. Bet nelaime slēpjas tajā, ka melanoma zināmā mērā nedod iespēju kļūdīties. Nav laika uzklausīt visus, izmēģināt dažādus līdzekļus. Ir jāpaspēj ielēkt aizejošā vilciena pēdējā vagonā. Cilvēkiem ir jāsaprot, ka nav neizārstējamu slimību, ir tikai ārsti, kuri nevēlas vai neprot ārstēt. Pat nezinu, kas ir ļaunāk. Bet tas ir zaudēts laiks. Bet, kad cilvēki to sapratīs — un tas agrāk vai vēlāk notiks — Rīgas vīruss būs pieejams visā pasaulē, katrā aptiekā, uzrādot recepti. To lietojot, cilvēki pat neapjautīs, kas ar viņiem notiek un ko viņi ārstē. Tas ir vēl vienkāršāk nekā ārstēt iesnas! Viens regulārs dūriens atbilstoši noteiktajam plānam, un Tu atkal esi normāls, parasts cilvēks, kas nodarbojas ar savām lietām. Šajā ārstēšanās metodē pats traumatiskākais un nepatīkamākais ir asins analīzes un datortomogrāfija ar kontrastvielu. Injekcijas — tīrā bauda un spēku pieplūdums! Pat tad, kad sākumā mēs mainījām ārstēšanas plānu, injicējām zemādas metastāzēs, „ķērām” limfā — ārsti visu kontrolēja.

Ir taču augsto tehnoloģiju laikmets — viens mirklis, un Jūs jau sazināties ar ārstu, kurš visu kontrolē un koordinē. Pacientam atliek tikai uzticēties. Vienīgais, kas ir svarīgi, — neļauties stresam, depresijai un apātijai! Kad imūnsistēma ir apspiesta, tā nevar cīnīties un palīdzēt. Ir jātic saviem spēkiem — tās patiesībā ir lielas, kaut arī slēptas rezerves, ja vien tās nav iztukšojusi nepareiza ārstēšana un nebeidzamas operācijas. Tas, ko citiem likvidē ķirurģiskā ceļā — piemēram, palielinātus limfmezglus vai zemādas metastāzes, — man, pateicoties Rīgas vīrusam, samazinājās gan skaita, gan apmēra ziņā, citi pat vienkārši uzsūcās! Bet tie, kas palika — iekapsulējās, nekādi neietekmējot organismu. Vienkārši runājot, audi sarētoja kā pēc griezuma. Neviens nespēja noticēt, ka tā patiešām notiek. Bet notika.
Un es nebūt neesmu vienīgais tāds pacients, vienkārši vairums ir laimīgi, ka ir izdzīvojuši un vēlas to visu aizmirst gluži kā sliktu murgu… Ar savu piemēru un padomu es vēlos palīdzēt citiem. Nekad iepriekš nebiju domājusi, ka cilvēki tik masveidīgi cieš no onkoloģiskajām slimībām. Tas ir baisi — visur, uz katra soļa, visās valstīs, jauni un veci. Tas ir kaut kāds mūsdienu mēris. No vienkāršas dzimumzīmes līdz melanomai ir viens solis, un pasargāts nav neviens. Vajag to saprast un ar nopietnību izturēties pret savu veselību. Un ja, nedod Dievs, nelaime notiek — ir jāzina, ka jau desmitiem gadu pastāv preparāts, kurš reāli var izārstēt!!! No visas sirds vēlu visiem veselību un tādus ārstus, kādi ir man.