Harijs Zariņš ir Latvijā iemīļots mūziķis. Diemžēl tāpat, kā daudzus citus, arī viņu ir skārusi smagā dizgnoze – vēzis. Par slimību Harijs Zariņš uzzināja nejauši, pirms četriem gadiem veicot vispārējo medicīnisko pārbaudi. Tajā atklājās, ka viņam jau kādu laiku ir vēzis otrajā stadijā.
Uzzinot diagnozi, viņam bija iespēja izvēlēties ārstēšanās metodi. Pēc vispusīgas informācijas analīzes, tika izlemts par labu viroterapijai. Pats mūziķis savu ārstēšanos, pēc Latvijā izskanējušiem tik atšķirīgiem viedokļiem par viroterapijas metodi, komentē:

“Ja kāds satraucas, ka šī terapija nav līdz galam izpētīta ar modernajām metodēm, tad varu atbildēt, ka slimniekiem nav laika gaidīt uz šiem eksperimentiem un to rezultātiem. Pacientiem zāles vajag tagad un tūlīt! Un, lai dzīvotu, katra minūte ir svarīga. Es jau sen kapos būšu, kamēr tiks sagaidīti jaunāko pētījumu rezultāti. Gaidīt pētījumus, kas var aizņemt vēl vairākus gadus, vienkārši nav laika. Uzskatu, ka ja kaut vienam cilvēkam šīs zāles ir palīdzējušas, tad tās ir izmantojamas. Tā ir mana brīva izvēle, lietot šīs zāles vai nē. Neviens jau nav teicis, ka tās ir brīnumzāles un ka man tās 100% palīdzēs. Es nolēmu izmēģināt, un man tās palīdz. Analīzes to apstiprina. Turklāt šai ārstēšanas metodei, atšķirībā no citām, nav blakņu.”

Jāmin, ka Harijs Zariņš ir arī radījis dziesmu, iedvesmojoties no latviešu zinātnieces, vēža viroterapijas pamatlicējas Ainas Mucenieces dzīves gājuma, kura par spīti karam un grūtiem apstākļiem neatlaidīgi, mērķtiecīgi strādāja, uzdrīkstējās un radīja zāles, kuras daudziem vēža skartajiem ir devušas iespēju atgūt veselību.
Dziesma ir veltījums visiem tiem, kas nebīstas grūta, radoša darba, un kuru veikums ļauj mums droši un cerīgi lūkoties nākotnē.

COLT - Kā tāla zvaigzne