Rita Šneidere no Lietuvas par savu vīru:

Runājot par mana vīra Eugenija Šneidera slimības vēsturi un ārstēšanos, es vienmēr piebilstu: “Rīgā saslima, Rīgā arī ārstējas”.

Pirms daudziem gadiem vīrs Rīgā dienēja armijā, sporta rotā. Viņš skrēja garās distances. Reiz ziemā, lielā aukstumā, viņš skrēja bez galvassegas un apsaldēja labo ausi, ko sapūta auksts vējš. Turklāt apsaldēja tā, ka ādu no auss noņēma gluži kā gumiju. Vēlāk auss sadzija, un apsaldējums nelika par sevi manīt.

Pēc daudziem gadiem uz labās auss parādījās dzimumzīmei līdzīgs brūns plankums. Vēl pēc dažiem gadiem plankums kļuva lielāks un kādu laiku palika nemainīgs. Pēc tam sākās izmaiņas, kas izraisīja dzimumzīmes pārveidošanos.

Vīrs pieļāva lielu kļūdu, uzreiz nevēršoties pie ārsta. Pēc ārsta apmeklējuma notikumi sāka attīstīties lielā ātrumā. Tika veikts plaušu rentgens, kā arī visi nepieciešamie izmeklējumi. Ķirurgs paziņoja savu lēmumu: “Nepieciešama steidzama operācija – gaidīt nedrīkst. Svarīga ir katra minūte.”

Šķita, ka pazūd pamats zem kājām un dzīve ir galā.

Kad pēc operācijas noņēma apsēju, redzētais mani šokēja. Bija noņemta tikai neliela auss daļa – brūnais plankums un neliela ādas daļa ap to. Operāciju veica bijušais plastikas ķirurgs, kurš ir ļoti labs speciālists savā jomā, tomēr ar nepietiekamu pieredzi onkoloģijā. Bija pieļauta vēl viena liela kļūda. Vīrs saņēma nosūtījumu uz ārstēšanos un operāciju Viļņas Onkoloģijas klīnikā.

Pirmā operācija tika veikta 2010. gada 13. decembrī. Diagnoze – (С43,2) labās auss melanoma, II st. P T3a NOMO 2 kl. kat. Pēc operācijas vīru nosūtīja pie ķīmijterapeita, kurš nenozīmēja nekādu ārstēšanu.

Nepagāja ne gads, kad vīram uz auss atkal parādījās veidojums. Nākamā operācija tika veikta 2012. gada 23. martā. Operēja tas pats ķirurgs. Pēc operācijas tika sasaukts ārstu konsilijs, kas nolēma, ka ir nepieciešama vēl viena operācija, jo nav noņemta pietiekami liela daļa. Nākamā operācija notika 2012. gada 12. aprīlī.

2012. gada beigās melanoma skāra kakla limfātiskos mezglus. Vīrs pārcieta ļoti smagu operāciju, pēc kuras vairākas diennaktis pavadīja reanimācijas nodaļā. Pēc šīs operācijas ķīmijterapeits nozīmēja ķīmijterapiju ar interferonu.

Pirms Jaunā gada vīram veica pirmo injekciju. Pirmo un pēdējo, jo stundu vēlāk vīrs gandrīz nomira. Sākās drebuļi, krampji, nepietika segu, lai viņu sasildītu. Pēc tam vīra āda kļuva zilgana, viņš knapi spēja parunāt. Mēs pārcietām šausmīgu nakti. Nākamajā dienā vīrs gandrīz vairs nespēja paiet. Kļuva skaidrs, ka šo terapiju vīrs neizturēs. Šajā laikā pie mums ciemojās dēls. Viņš pēc izglītības ir mikrobiologs, strādā Viļņas Mikrobioloģijas institūtā. Viņš jau uzreiz iebilda pret interferona izmantošanu un ķīmijterapiju, protestēja pret šādu ārstēšanu, sacīja, ka tā var tēvu nonāvēt, ka neviens ar viņu strādājošs un ar vēzi sirgstošs zinātnieks nav ticis pakļauts ķīmijterapijai. Dēls sadusmojās un neatvadījies aizbrauca uz Viļņu.

Un šajā grūtajā brīdī pēc smagajiem pārbaudījumiem un mokām Dievs mums palīdzēja uzzināt par vēža ārstēšanas iespējām ar viroterapiju, par zālēm “Rīgas vīruss”.
Jau desmit gadus es labprātīgi piedalos līdzekļu vākšanā Franciskāņu kapličas un onkoloģijas slimnieku Garīgās palīdzības centra būvniecībai. Centrā, kas gandrīz jau ir izveidots, onkoloģijas slimnieki saņem bezmaksas palīdzību. Ar slimniekiem runā arī mūki. Vienā no šādām tikšanās reizēm es ievēroju savu paziņu Egidiju Kazlausku. Egidijs pastāstīja, ka viņam ir melanoma, ka viņš ārstējas Rīgā, un iedeva ārstes tālruņa numuru.

Nekad neaizmirsīšu savu pirmo sarunu ar ārsti. Biju ļoti satraukusies, raudot izstāstīju par vīra slimību. Ārste bija tik uzmanīga un mierīga, ka arī es nomierinājos un jautāju: “Dakterīt, bet vai tas palīdzēs?”. Un saņemu skaidru un noteiktu atbildi: “Citiem palīdzēja – arī jums palīdzēs” (saruna bija par viroterapiju).

Manā dvēselē atkal atgriezās cerība. Es sajutu mieru, pārliecību, ka viss būs labi un ka viroterapija manam vīram palīdzēs. Pārliecību pastiprināja arī dēls. Kā jau zinātniekam, viņam ir pieejama plašāka informācija par visā pasaulē izmantotajām ārstniecības metodēm. Visu iespējamo informāciju viņš atsūtīja arī mums. Viņš un viņa kolēģi zināja arī par “Rīgas vīrusu” un viroterapiju, un šī ārstēšanas metode viņos raisīja uzticību.

Rīgā mūs uzņēma ļoti draudzīgi. Iepazināmies ar patīkamiem cilvēkiem un lielisku ārsti. Vīru izmeklēja, veica nepieciešamās analīzes, ārste nozīmēja trīs mēnešu intensīvās ārstniecības kursu, sastādīja injekciju grafiku, noteica vispārējās asins analīzes datumu un piekodināja, lai viņai nosūtām rezultātus. Vīrs jutās pārliecinošāk, mierīgāk. Viņš atradās labā, rūpīgā un uzmanīgā ārstes aprūpē.
Vīrs injekcijas izturēja lieliski. Nebija pilnīgi nekādu blakusparādību. Atceros, ka otrajā, trešajā dienā viņa seja sāka tā kā kļūt apaļāka, mainīties. Rīgā izstrādātais vīruss iedarbojās labvēlīgi.

Šajā laikā uz auss atkal parādījās neliels veidojums. Taču šoreiz mēs nokļuvām pie vislabākā Viļņas onkoloģijas ķirurga. Viņš sasauca vēl piecus ķirurgus un parādīja viņiem ārstēšanas rezultātus: “Skatieties – Klaipēdā ķirurgi strādā kā miesnieki. Tas taču ir krimināls, ka plastikas ķirurgi operē melanomas.”

Tika pieņemts lēmums ausi amputēt. Taču, kad Klaipēdas ārstam lūdzu uzreiz noņemt visu ausi, viņš tikai pasmējās: sak, kā gan viņš dzīvos bez auss….. Viļņas onkologi sacīja – ja auss būtu amputēta uzreiz, melanoma būtu likvidēta un nenokļūtu kaklā, jo ausī tā bija samezglota. Vīrs būtu pilnībā izārstēts.
Tika veikta vēl viena operācija. Vīrs jutās labi, jo zināja, ka viņa organisms ir piesātināts ar “Rīgas vīrusa” injekcijām, kas iedarbojas labvēlīgi. Mēs sazvanījāmies ar Rīgas ārsti un konsultējāmies par injekciju veikšanu. Saņēmām arī ļoti lielu morālo atbalstu.

Viļņas ārsti par “Rīgas vīrusu” un viroterapiju dzirdēja pirmoreiz. Mēs viņiem pastāstījām, kur un kā vīrs ārstējas, un es viņiem atstāju bukletus par viroterapiju.
Viļņā konstatēja, ka limfātiskie mezgli vīra kaklā ir skarti, taču tie ir stabili. Tagad mēs skaidri zinām un visiem stāstām, ka vīram daudzus gadus palīdz un veselību uztur mūsu uzticamais “Rīgas vīruss”. Mēs visiem sakām, ka reāli melanomu ārstē tikai VIROTERAPIJA.

Pēdējo gadu laikā vīrs pastāvīgi iziet viroterapijas kursu. Un rezultāts ir acīmredzams. Neskatoties uz tik nopietnu diagnozi, viņš jūtas labi, var strādāt un dzīvot normālu dzīvi. Turklāt vīrs arī atsācis nodarboties ar skriešanu. Mēs dzīvojam kūrortpilsētā, pie jūras un priežu meža. Vīrs vienu līdz divas reizes nedēļā dodas skriet pa mežu. Kurš slimnieks ar līdzīgu diagnozi varētu doties tādos skrējienos?

Mēs varam ar pārliecību apgalvot, ka tas iespējams, pateicoties viroterapijai un vīrusa injekcijai.

Vīrs pārsteidza visu Klaipēdu! Pie mums ik gadu jau 10 gadus maijā notiek skriešanas sacensības, lai vāktu līdzekļus onkoloģijas slimnieku Garīgās palīdzības centra (kurā es jau 10 gadus brīvprātīgi strādāju) būvniecībai. Šo skriešanas sacensību ar nosaukumu “Vilties bėgimas” iniciatori un organizatori ir franciskāņu mūki. Katru gadu sacensības pulcē aptuveni 5000 dalībnieku no daudzām valstīm, tajā skaitā no Latvijas. Pagājušogad apbalvošanas ceremonijā dzirdu: “Veterānu grupā 10 kilometru skrējienā 3. vietu izcīnījis Eugenijs Šneideris”. Es no pārsteiguma gandrīz nometu balvu. Izrādās, vīrs, man nesakot, piedalījies skrējienā, zinot, ka es viņam neļautu skriet 10 km. Desmit kilometri! Es sāku raudāt, sūdzēties, ka viņš sevi nemaz nesaudzē, ka skrējiens var viņam kaitēt, jo tiks satricināta limfa… Visi mani mierināja. Visbeidzot nomierinājos, kad man piezvanīja dēls un pastāstīja – ja arī limfa tiks satricināta, vīrusu preparāts atradīs netipiskās šūnas un paveiks savu darāmo. Tēvam taču ir nodrošināta laba ārstēšana. Šogad vīrs atkal piedalījās skrējienā un atkal saņēma medaļu.

Eugenijus Šneideris, kurš sasniedzis šādus rezultātus, ir dzīvs pierādījums VIROTERAPIJAS un vīrusa injekcijas labvēlīgajai iedarbībai.

Cilvēkam, kuram noteikta neārstējama diagnoze, ļoti nepieciešama garīgā palīdzība. Vairums šādu slimnieku vēršas mūsu Garīgās palīdzības centrā, kur saņem daudzpusīgu atbalstu. Kolīdz parādās kāds melanomas slimnieks, centra direktors viņu uzreiz sūta pie mums, lai uzzinātu par mūsu ārstēšanās pieredzi. No Rīgas uz savu centru mēs atvedām bukletus par viroterapiju, lai par to uzzinātu visi onkoloģijas slimnieki.

Ļoti žēl, ka šāda ārstēšana nav pieejama Lietuvā, ka viroterapija un preparāta ampulas nav pieejamas tiem, kuriem šāda ārstēšana varētu reāli palīdzēt.