Vēzis nav “dzīves diagnoze”

Nav būtiski, esi garš vai īss, nevari izrunāt burtu “r” vai Tavs veselības stāvoklis nav uz visiem 100%. Mēs esam dažādi, bet līdzvērtīgi. Mums visiem ir vienādas iespējas cīnīties par savu dzīvi un dzīvot pilnvērtīgi, saņemot visu, ko mums šī pasaule var sniegt. Arī diagnoze – “vēzis” to nevar aizliegt.

Diemžēl, bieži no pacientiem dzirdu, ka uzzinot diagnozi “vēzis” viņi jūtas citādi, ne tādi, kā “sabiedrībā cilvēkam pieņemts būt”, ka darbā tos uztver atšķirīgi, varbūt pat slimības dēļ nolemj atlaist, jo tas noteikti vairs nebūs tik produktīvs darbinieks kā iepriekš, utt. Arī apkārtējie sāk izturēties pret Tevi citādi – kā pret sirdzēju.

Es vienmēr iestājos par to, ka onkoloģiskie pacienti ir tādi paši cilvēki kā jebkurš cits. Jā, iespējams, viņiem ir periodi, kad dzīve liekas skarbāka, kā gribētos. Ir periodi, kad viņi nespēj paveikt tik daudz kā vēlētos. Taču liekot roku uz sirds, varu teikt, ka neesmu satikusi nevienu pacientu, kurš iekšēji sevi būtu atzinis par “citādāku”. Šādu zīmogu lielākoties uzspiež mūsu sabiedrība – ja Tu slimo, Tu esi citāds un pret Tevi jaizturas citādi.

Taču ir jāuzsver, ka šāda nav visas pasaules prakse. Ir valstis, kurās vēža pacienti var izjust tolerantu un korektu attieksmi gan no tuvinieku, gan svešinieku puses. Ir valstis, kurās par vēža pacientiem iestājas, atbalsta un palīdz ne vien ģimenes locekļi un tuvinieki, bet arī darba kolektīvs. Jā, nevis žēlo un aprūpē kā cietēju, bet atbalsta, uzklausa un ir blakus. Atvērtākās sabiedrībās par diagnozi vēzis nekaunās, to neslēpj un nenoklusē, jo tur tas netiek uztverts kā sods, lāsts vai kāds cits neiedomājams karmisks pāridarījums. Es ļoti vēlētos, lai arī mūsu sabiedrība atvērtos, spētu pieņemt savas diagnozes un runāt par to. Ja nesanāk skaļi, tad kaut pusčukstus, jo izrunāta sāpe ir mazāka sāpe un dalīta bēda – pusbēda.

Es lepojos ar cilvēkiem, kuri nepadodas onkoloģiskas saslimšanas priekšā. Un mēs, Viroterapijas fondā, šādus cilvēkus cenšamies atbalstīt pēc iespējas vairāk. Piemēram, pagājušajā gadā, astoņi onkoloģiskie pacienti devās fonda rīkotā ekspedīcijā “Kāp cīņai pret vēzi” uz Francijas Alpiem, lai sasniegtu virsotni – Monblānu (4810 m). Katrs ar savu diagnozi, stadiju, cits joprojām ārstēšanās procesā, uzdrīkstējās pateikt “jā” šim izaicinājumam, lai pierādītu, ka viņi var, tāpēc arī jums nav iemesla bīties!

Es vienmēr priecājos saņemt e-pastu vai zvanu no pacientiem un uzzināt, kā tiem klājas. Mēs nemaz nezinām un nepievēršam uzmanību, cik daudz starp mums ir mīlošu mammu, tēvu, veiksmīgu uzņēmēju, kultūras darbinieku utt., kuri ik dienas cīnās par savu dzīvību un tajā pašā laikā nebaidās arī “dzīvot”. Tie ir cilvēki, kas iedvesmo.

Šoreiz vēlos izcelt vienu cilvēku, kurš arī pamudināja mani šo rakstu uzrakstīt. Tas ir Soļižans – vīrs, tēvs, vectēvs, augsti cienīts darbinieks un arī IV stadijas vēža pacients. Vienmēr smaidīgs un dzīvespriecīgs čečens. Nekad neesmu dzirdējusi no viņa nevienu sūdzību par savu slimību, viņš ir pateicīgs par savu dzīvi un atbalsta arī citus. Arī viņš bija ekspedīcijas Alpos dalībnieks. Kopš tā laika, kalni ir savā veidā kļuvuši par daļu no viņa dzīves. Jaunākais Soļižana izaicinājums bija sasniegt 2250 m augsta kalna virsotni. Viņš to paveica un veltīja savu sasniegumu citiem vēža pacientiem. Plašāku informāciju par Soļižana kāpienu var atrast šeit.

Soļižans vēlreiz pierādīja, ka cilvēks spēj, ja vien vēlas, un vēzis to nevar ierobežot. Šī ir vēl viena virsotne, kurā plīvos Viroterapijas fonda karogs! Par to es viņam esmu pateicīga. Esmu pateicīga arī par mīlestību un atbalstu, ko viņš nesavtīgi sniedz fondam. Ceru, ka viņa stāsts iedvesmos arī citus tiekties pretī saviem mērķiem. Jo vēzis nav “dzīves diagnoze”, kam būtu jāpadara cilvēku citādu. Viss ir iespējams/ sasniedzams, arī kalni nav šķērslis!

Vēlos atzīmēt arī to, ka drīzumā skatītājiem būs pieejama dokumentālā filma par onkoloģisko pacientu kāpienu Monblānā. Tas būs stāsts par dzīvi pirms un pēc diagnozes, par uzdrīkstēšanos un uzvarām.

Jāatzīstas, ka es ļoti baidos no augstuma. Skatoties video failus no Alpiem, skudru armijas maršēja pār maniem kauliem un sirds meta dubultkūleņus. Taču viņi, mūsu vēža karotāji, varēja būt tur un to visu izjust un piedzīvot savām acīm. Viņi spēja, mēs visi spējam, ja vien vēlamies un, atrunas, ka kāds ir labāks, vai viņam ir labāki dzīves apstākļi, mēs nepieņemam, jo – mēs visi esam līdzvērtīgi!

10.05.18.

Ainita Kamša

Ainas Mucenieces Viroterapijas fonda izpilddirektore