Mareks Odumiņš: Gribu, lai mani darbi tiktu izstādīti Dubaijā! novembris 30, 2017

Gleznotājs Mareks Odumiņš, kurš aizvadījis jau divas personālizstādes, nu jau vairākus gadus glezno ar otu mutē. Smagā negadījumā Mareks guva traumu, kas viņam liedz roku un kāju kustības, taču 28 gadus jaunais baušķenieks nav padevies, tieši pretēji – viņš rada dzīvespriecīgus mākslas darbus, kas ir ļoti pieprasīti, turklāt iedvesmo arī nelaimē nonākušos līdzcilvēkus.

Pirmā glezna par 100 eiro

Sākotnēji to pat nevarēja dēvēt par gleznošanu, teiksim tā, mazliet paķēpājos ar akrila krāsām, bet pamazām tas mani ieinteresēja aizvien vairāk. Savus darbus dāvināju cilvēkiem, un, redzot, ka viņiem patīk, guvu gandarījumu un vēlējos radīt vēl. Tad saņēmu pirmos jautājumus par to, vai manas gleznas var iegādāties, un es aizdomājos, ka tas var kļūt par veidu, kā pelnīt iztiku. Patiesībā biju domājis, ka manu pirmo gleznu nopirks par kādiem pieciem vai desmit eiro, bet man piedāvāja simts.

Caur gleznošanu es izpaužu sevi

Man māksla nozīmē atslēgšanos no visa – kad es gleznoju, esmu pilnībā relaksējies. Ar gleznu varu parādīt visu, kas ir manā sirdī un dvēselē – visu gaišumu un manī mītošo mīlestību nodot citiem cilvēkiem. Caur gleznošanu es izpaužu sevi, bet gleznās nekad nelieku negācijas. Patiesībā, manī reti ir kaut kas negatīvs, cenšos uz dzīvi raudzīties optimistiski. Nevarētu uzgleznot neko dramatisku, lielākoties darbos pat izvairos no drūmām un tumšām krāsām. Viens no retajiem darbiem tādos toņos ir pilnīgi melnas panteras siluets, kuru no aizmugures apspīd gaisma. Izmantojot tumšās krāsas, vienmēr cenšos pievienot kādu odziņu, piemēram, gaismu, kas apspīd objektu. Gaisma nozīmē cerību.

Košas krāsas kā firmas zīme

Manu darbu atpazīstamākā iezīme ir košums un gaišums. Vēlos, lai ikvienam, kurš raugās uz maniem darbiem, ir patīkami skatīties un vērtēt. Viss, protams, ir atkarīgs no katra darba tematikas. Pagaidām es gleznoju no bildēm, jo savu fantāziju tikai attīstu. Neesmu mācījies nevienā mākslas skolā, gleznoju tikai trīs gadus. Pagaidām ir grūti saprast, cik tālu vilkt līnijas, kādus krāsu toņus jaukt, bet fotogrāfija daudz ko pasaka priekšā. Šobrīd es sevi tikai attīstu, man vēl daudz jāstrādā. Es spēju būt arī paškritisks – ja radu darbu, kas man pašam nepatīk, nevienam to nedošu un nerādīšu, kamēr neuzlabošu. Uz katra darba lieku savu parakstu, tāpēc visam ir jābūt skaistam.

Glezno nevis kāda mana daļa, bet es viss kopumā

Gleznojot vienmēr klausos mūziku – džezu vai blūzu. Būdams ticīgs cilvēks, izvēlos arī reliģisku mūziku, un cenšos ne par ko nedomāt, tikai gleznot. Reizēm gadās, ka pat nedzirdu, ja ar mani tajā brīdī kāds runā. Tik ļoti iegrimstu procesā. Glezno nevis kāda mana daļa, bet es viss kopumā.

Man gribas gleznot visu laiku

Runājot par iedvesmu, man grūti saprast tos māksliniekus, kas stāsta, kur un kā meklē iedvesmu. Patiesību sakot, man vienkārši gribas gleznot visu laiku. Vienkārši sēdēt un gleznot. Protams, kā jau visiem, arī man ir slinkuma dienas, kad neko negribas un visa diena tiek pavadīta sērfojot internetā. Ir arī gadījumi, kad ir konkrēts pasūtījums, un zini, ka cilvēks gaida gleznu, tad slinkumu nākas pārvarēt. Piemēram, šobrīd man ir četrpadsmit pasūtījumi, cilvēki gaida dažus mēnešus. Es apzinos, ka pasūtītājs vēlas piekārt gleznu pie sienas, redzēt un aptaustīt to – tā man ir laba motivācija. Atbildības sajūta mudina mani pārvarēt sevi. Nenoliedzami, gadās arī situācijas, kad sagaidījis savu rindu, klients atsakās no darba, arī to es respektēju. Priecājos par katru, kurš vēlas manu gleznu.

Neparasti pasūtījumi un plāni ārpus Latvijas

Ir gadījušās arī nestandarta situācijas, piemēram, vienā reizē klients, pasūtot gleznu saka, ka nezina, ko tajā vēlas redzēs, bet tur jābūt kaut kam baltam, rozā un lillā. Sēdēju un domāju, ko cilvēks vēlas darbā redzēt. Reizēm sanāk, ka jānolasa cilvēku domas.

Katras gleznas tapšanas laiks ir ļoti individuāls, bet katru dienu gleznoju no trīs līdz septiņām stundām. Cenšos gleznot katru dienu. Mēdzu gleznot arī vairākus darbus paralēli – uzsāku vienu, tad nolieku malā un sāku citu. Uzsāktie darbi vairāk motivē – paskaties uz iesāktu darbu un zinu, ka to vajag pabeigt.

Pagaidām es gleznoju sev, un arī, lai nopelnītu. Bet pavisam nesen iedomājos, kā būtu, ja manus darbus izstādītu, piemēram, Dubaijā. Gribu pamēģināt savus spēkus ārpus Latvijas, lai cilvēki redz un uzzina, ka dzīvē nekad nevajag padoties. Tieši tāpēc iesniedzu savu darbu arī konkursā “Māksla uzvar!”, un pat ieguvu prēmiju.